Pārlekt uz galveno saturu

Katrīna Zariņa: Gads kara ēnā

jv

Gadu atpakaļ 24.februāris tika ierakstīts vēstures grāmatās, šī diena vairs nekad nebūs tikai leģendārā uzņēmuma Apple dibinātāja un inovatora Stīva Džobsa dzimšanas diena. Karš Ukrainā, kas šo laiku bijis vairākuma uzmanības centrā, jau šobrīd atstāj dziļas un visdrīzāk neizdzēšamas saknes cilvēku apziņā, pasaules ekonomiskajos un politiskajos notikumos, uzņēmējdarbības attīstībā, cilvēciskajās vērtībās un attiecībās, un tā ietekme būs vērojama vēl ilgi. Karš posta. Karš vieno. Karš uzplēš pagātnes rētas un liek asiņot brūcēm, kas šķietami sākušas dzīt. Karš parāda cilvēku un valstu patiesās sejas. Karš liek novērtēt draugus un sabiedrotos. Karš atklāj tos, kas savtīgi rīkojas tikai savās interesēs. Kara spogulī katrs ierauga savu patiesību. Tikmēr ukraiņi ar ieročiem rokās sargā savas valsts brīvību, neatkarību un nākotni.

Karš Eiropas sirdī šķita neiedomājams. Vienlaikus tas ir spilgts pierādījums tam, cik mēs katrs esam ievainojams, saistīts vēsturiski, ekonomiski un politiski. Sākoties karam, katrs rīkojās atbilstoši izpratnei, vēsturiskajai atmiņai un sirdsapziņai. Baltijas valstīm, Polijai un Čehijai bija pilnīgi skaidrs, ka iebrukums ir vēršanās pret demokrātiju, likuma varu un cilvēktiesībām, Rietumos pieņemtajām vērtībām, ka tā ir divu domāšanas un rīcību sistēmu sadursme. Bija citas Eiropas valstis, kas notiekošo tūlītēji neuztvēra kā draudu. Joprojām ir valstis Eiropā un pasaulē, kas karu Ukrainā redz atšķirīgi, neizprot tā postošo ietekmi un potenciālo risku nākotnē. Demokrātiskā pasaule ir tik spēcīga, cik tās vājākais posms - likuma vara, pamattiesību un brīvību ievērošana ir neatraujama demokrātiskās vērtību sistēmas daļa. Daļa, ko Krievijas Federācija pārkāpj - nežēlīgi vēršoties pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem.

Latvijas valsts loma Rietumu vērtību sardzē šajā gadā bijusi ievērojama. Esam gan stingri iestājušies par ekonomisko un politisko sankciju nepieciešamību, kas samazina Krievijas ienākumus un potenciāli var slāpēt kara gaitu, gan snieguši militāru un civilu palīdzību Ukrainas armijai un iedzīvotājiem, gan atbalstījuši Ukrainas lūgumus palielināt ārvalstu militāro palīdzību. Bet, kā jau tas notiek īstajā dzīvē – sankcijas, lai arī efektīvas, tomēr nav bijušas pietiekamas, un arī šodien, diskutējot par desmito Eiropas Savienības (ES) sankciju pakotni, Ungārija izsaka iebildumus tās piemērošanai. Sniegtā militārā palīdzība ievērojama, bet gada laikā uzvara nav gūta un sarežģīti prognozēt, kad Ukraina svinēs uzvaru šajā karā, demokrātijas uzvaru pār autoritārismu.

Ukraina šobrīd izcīna smagu cīņu ar agresoru, kas gadu desmitiem bijis daļa no pasaules ekonomiskās un politiskās elites. Karš notiek, jo ērtāk bija pievērt acis uz autokrātijas izpausmēm Krievijas Federācijā, uz iepriekšējām agresijas izpausmēm kaimiņvalstīs un centieniem ietekmēt citu valstu politiskās norises. Svarīgi to apzināties. Svarīgi to neaizmirst. Neatkārtot kļūdas, kad pasaule pēc Otrā pasaules kara šausmām - miera un labklājības vārdā - aizmirsa un pietiekami nenosodīja Padomju Savienības pāridarījumus suverenām valstīm un to iedzīvotājiem. Aizmirst nozīmē attaisnot, neiejaukties un atļaut atkārtot atkal un atkal.

Krievijai noteiktās sankcijas, ekonomiskā un politiskā izolācija, raugoties no Latvijas uzņēmumu kurpēm, ir izaicinoša. Būsim godīgi paši pret sevi – ne tikai Latvija, bet arī virkne citas Eiropas valstis ilgstoši bijušas atkarīgas no Krievijā ģenerētās enerģijas – salīdzinoši lētā dabas gāze un naftas produkti pat bijis kā viens no Eiropas rūpniecības izdzīvošanas un konkurētspējas stūrakmeņiem. Tādēļ arī pirmie kara mēneši daudzām bija skaudras realitātes pieņemšanas laiks. Lielākais vairums Latvijas eksportētāju jau bija veikuši tirgu diversifikāciju pēc Krievijas Federācijas iebrukuma Krimā 2014. gadā, izejvielu importētājiem tikmēr nācās meklēt jaunus piegādātājus, tomēr lielais vairums nesūkstījās – darīja, meklēja risinājumus, uzņēmās jaunus riskus un tādējādi pauda skaidru pozīciju – agresorvalstis ir jāizolē, risinājumus var atrast, ja tos meklē.

Vienlaikus šis bija arī spējas strauji reaģēt uz pārmaiņām pārbaudījuma gads. Visu ES valstu nespēja koordinēti un harmonizēti ieviest Krievijai noteiktās sankcijas, dažos gadījumos mēģinājumi noteiktās sankcijas apiet, netieši un tieši atbalsta instrumenti uzņēmumiem un iedzīvotājiem, lai mazinātu enerģijas cenu kāpumu – tādā nedaudz haotiskā kustībā aizvadīts gads. Gribās domāt, ka šodien jau esam gudrāki. Ekonomiskās attīstības līmeņa kritums, draudi drošībai, strauji augošā inflācija Latvijas politiķu, uzņēmēju un iedzīvotāju skatu tomēr nenovērsa no stingri definētā – esam gatavi paciest šīs grūtības, solidarizēties ar Ukrainas tautu tās cīņā par Eiropas vērtībām, pat ja daļai Eiropas un pasaules šis karš šķiet atrisināms ar miera sarunām.

Solidaritāte. Šķiet tas ir šī kara gada Latvijā atslēgas vārds. Piepildīts pārliecību, ka jāpacieš, jāpalīdz. Un ja tā padomā – sēžot siltā istabā un dzerot kapučīno, solidarizēties nemaz nav grūti. Patiesībā, šādos apstākļos ātri var aizmirst, ka 1000 km attālumā notiek karš, ka cilvēki mirst, ka tiek izpostītas dzīves. Ir viegli atgriezties pie ikdienas nodarbēm un pārspriedumiem par fiskālās telpas noturību, ilgtermiņa ekonomikas attīstības prognozēm, un citiem ne mazāk būtiskiem jautājumiem. Neviens jau nav teicis, ka Ukrainai katru dienu jābūt mūsu katra skatupunktā. Bet mūsu pašu interesēs ir neaizmirst. Ukrainas ļaudis ir spēcīgi savā garā un cīņas sparā. Mēs nedrīkstam par viņiem piemirst ikdienas steigā.

Nākotne. Nevienam no mums nav kristāla bumbas,  kas spēj pareģot nākotni. Ukraina izteikusi vēlmi un gatavību kļūt par ES un NATO dalībvalsti. Līdzīgi kā Latvija pirms 30 gadiem, šobrīd Ukraina skaidri spējusi pateikt un definēt savu virzību pretim demokrātiskajai pasaulei, kurā likuma varai ir spēks. Ceļš būs garš, bet šis ceļš ir laba ziņa arī Latvijai, tās drošībai un ceļam uz labklājīgāku sabiedrību. Līdz ar gatavošanos dalībai ES un NATO, Ukrainā būs nepieciešamas investīcijas tās atjaunošanai, būs vajadzīgi cilvēki, prasmes un zināšanas. Tā ir vēl viena iespēja Latvijas uzņēmumiem sniegt savu atbalstu Ukrainai – investēt un atjaunot Ukrainas tautsaimniecību, lai cilvēkiem ir darbs, dzīvesvietas, nepieciešamie pakalpojumi. Atveseļošanās un atjaunošanās būs laikietilpīgs process, jau šobrīd nozīmīgi sākt par to domāt, lai skanot uzvaras fanfarām var sākt darīt, nevis gaidīt vēl vairākus gadus. Spēja reaģēt strauji arī ir svarīga Ukrainas integrācijai ES, NATO un demokrātisko vērtību pasaules sistēmā. Eiropai ir nepieciešama demokrātiska un eiropeiski domājoša Ukraina.

                         Pirms gada, 2022.gada 24.februāra rītā, modos nogurusi, manās rokās nemierīgi raudāja jaunākā meita, nesen sasniegusi pirmo mēnesi uz šīs Zemes. Nedomāju, ka viņas nemierīgums bija tieši saistīts ar Krievijas Federācijas sākto karu Ukrainā, bet gaiss noteikti bija citādāks – pilnāks baiļu, gaidu, dusmu un sāpju. Arī šodien, kopā ar tuvojošā pavasara dvašu, to joprojām var just. Bet šodien tur sajūtama arī cerība.

 

Autors: Katrīna Zariņa, LTRK valdes locekle, Ārlietu direktore, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Darba devēju grupas locekle