Pavisam drīz dosimies pie vēlēšanu urnām, lai balsotu par savas pašvaldības deputātiem. Katram no mums, protams, politiskās izvēles noteiks atšķirīgi faktori. Manas izvēles balstīsies uz to, cik konkrētās pašvaldības deputāti vienlaikus ar rūpēm par saviem iedzīvotājiem, būs gatavi domāt ilgtermiņā, radot pievilcīgus biznesa vides apstākļus savā teritorijā.

Iesākšu ar dažām pārdomām par ārkārtīgi nepieciešamām izmaiņām pašvaldību darba regulējumā, kas ir likumdevēja jautājums.

Pašvaldības ar nodokļu regulējumu jāmotivē savai teritorijai piesaistīt un noturēt uzņēmumus

Šobrīd ikvienas pašvaldības galvenais ieņēmumu avots ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) daļa no tās teritorijā dzīvesvietu deklarējušajiem iedzīvotājiem. Ievērojami mazāki, bet salīdzinoši nozīmīgi ieņēmumu avoti ir arī nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN), dažādi Eiropas Savienības fondu (ESF) līdzekļi un lielākajai daļai pašvaldību arī līdzekļi no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda (PFIF). Kā redzams, pašvaldību ieņēmumi šobrīd praktiski nav atkarīgi no tā, kāda ir biznesa vide to teritorijā. No biznesa nodokļiem pašvaldība neko nesaņem, un arī pašvaldībai pienākošā IIN daļa nav atkarīga no cilvēka darba vietas, bet gan deklarētās dzīvesvietas. Šādi “spēles noteikumi” rada apstākļus, ka pašvaldībām pamatā ir citas prioritātes un daudzas vietējās, kā arī ārvalstu investīcijas “nepiezemējas Latvijā”, tādējādi sekmējot Domnīcas “LaSer” iezīmēto scenāriju par “Gurdeno Latviju”. Tas, savukārt, izpaužas mūsu atpalicībā no ES vidējā dzīves līmeņa. Praksē redzam, ka diemžēl šī iemesla dēļ investīcijas izpaliek pat tādās pašvaldībās, kuras kopumā ir ļoti atbalstošas uzņēmējdarbībai. Tā, piemēram, ja uzņēmuma piesaistei ir nepieciešamas kādas nozīmīgākas publiskās investīcijas infrastruktūrā, ir neiespējami paskaidrot vietējiem iedzīvotājiem investīciju loģiku, ja tās atpelnīsies līdz nulles punktam pēc 50 gadiem caur NĪN palielinājumu.

Ir ārkārtīgi svarīgi šo kārtību mainīt un es ticu, ka pārskatāmā nākotnē tas arī tiks izdarīts. Šajā nolūkā ir jāsper vairāki soļi.

Pirmkārt, jāparedz, ka pašvaldībai pienākošās IIN daļa sadalās starp pašvaldību, kurā cilvēks dzīvo un kurā strādā (piemēram, 50/50%), tādējādi dodot pašvaldībai ienākumus arī no jebkuras darba vietas tās teritorijā.

Otrkārt, daļa no uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) (piemēram 50%) pienāktos pašvaldībai, kuras teritorijā atrodas uzņēmums vai tā struktūrvienība, tādējādi motivējot piesaistīt arī tādus tehnoloģiskus uzņēmumus, kuriem ir maz nodarbināto. Kāds teiks, ka šādu kārtību tehniski ir ļoti sarežģīti ieviest, jo uzņēmumi strādā dažādās pašvaldībās. Nē, tā nav taisnība – to var izdarīt arī samērā vienkārši, piemēram, kopējo maksājamo UIN summu aritmētiski sadalot vienādās daļās starp tām pašvaldībām, kuru teritorijās atrodas Valsts ieņēmumu dienestā reģistrētās uzņēmuma struktūrvienības. Tā, piemēram, Somijā ir mazliet sarežģītāks algoritms, bet tāds ir un tas strādā.

Būtiski jāmaina PFIF

Ja tiek sperts pirmais solis un, kā aprakstīts iepriekš – pašvaldības ar nodokļiem tiktu motivētas piesaistīt savai teritorijai uzņēmumus, jāsper arī otrais solis – būtiski jāmaina PFIF darbība. Kāpēc? Esošais regulējums demotivē, turklāt visus, un arī to mēs diemžēl redzam. Kāda jēga saņēmējpašvaldībai investēt un cīnīties par iedzīvotājiem vai uzņēmumiem, ja tāpat no PFIF trūkstošo naudu iedos? Kāda jēga donorpašvaldībai investēt un cīnīties par iedzīvotājiem vai uzņēmumiem, ja “dienas beigās” nopelnītais jāatdod tām pašvaldībām, kuras to nedara, vai kurām nesanāk? Neraugoties uz minēto, PFIF ir saglabājams, bet būtiski reformējams.

Pirmkārt, pakāpeniski būtiski jāmazina iemaksu apjoms, ko tajā veic donorpašvaldības līdz nebūtiskam apjomam.

Otrkārt, pārējā nepieciešamā summa  jāsubsidē no valsts budžeta, bet:

a) tikai tām pašvaldībām, kurām objektīvi ir ievērojami sarežģītāki apstākļi. Šobrīd īpaši svarīgi ir palīdzēt austrumu pierobežas pašvaldībām. Bet vai objektīvi sarežģītāki apstākļi ir lielākajai daļai no pašvaldībām, ja reiz no PFIF līdzekļus saņem gandrīz visas pašvaldības, izņemot maza daļu – pamatā Rīgu un pierīgas pašvaldības? Noteikti nē,

b) subsīdijām jānāk komplektā ar konkrētiem valdības noteiktiem mērķiem (KPI). PFIF līdzekļiem kā pašvaldības ieņēmumu avotam nākotnē jābūt tikai nospiedoši mazākajai daļai un pašvaldībām ir jāspēj pašfinansēties.

Pašvaldību rīcības brīvība

Ja iepriekš minētās finanšu motivācijas sviras tiktu sakārtotas, nepieciešams ar likumiem dot pašvaldībām pietiekamu rīcības brīvību īstenot konkrētās pašvaldības specifikai atbilstošākos biznesa vides nodrošināšanas pasākumus. Diemžēl daudzos jautājumos pašvaldībām ar likumiem rokas ir sasietas un, kā varam redzēt no publiskajā telpā pieejamās informācijas, nereti pašvaldības tiek sodītas par savu radošo iniciatīvu investīciju piesaistē. Realitāte diemžēl ir tāda, ka tas, ko daudzu gadu garumā dara, piemēram, Vācijas pašvaldības piesaistot investorus no pasaules t.sk. Latvijas, mūsu gadījumā būtu sodāms likuma pārkāpums.

Ko pašvaldības var darīt, lai uzlabotu biznesa vidi?

Katrai pašvaldībai situācija būs atšķirīga ģeogrāfiskā novietojuma, infrastruktūras, iedzīvotāju skaita, izglītības iestāžu un citu iemeslu dēļ, tāpēc arī efektīvākie instrumenti uzņēmumu piesaistīšanai un paplašināšanai atšķirsies. Katrai pašvaldībai nepieciešama sava stratēģija šim jautājumam. Skaidrs ir viens –  veiksmīgai stratēģijai noteikti nepietiks ar štata vietu izveidošanu uzņēmējdarbības konsultantam, kurš dos padomus kā uzsākt biznesu.

Nenoliedzami, lai panāktu daudz nopietnāku uzņēmējdarbības klātbūtni pašvaldības teritorijā daudzos gadījumos būs nepieciešamas zināmas investīcijas, bet ir viens ļoti nozīmīgs virziens, kas neprasa finanšu investīcijas, bet tajā pat laikā ir ļoti efektīvs un īstenojams ikvienā pašvaldībā. Paskaidrošu tuvāk. Šobrīd politiskajā diskusijā augstu aktualitāti ir ieguvis birokrātiskā sloga mazināšanas jautājums. Nenoliedzami liela daļa problemātikas ietvertas valsts radītajā tiesiskajā regulējumā un nopietni jāstrādā pie normatīvajos aktos ietverto prasību normalizēšanas, taču vismaz tikpat liela loma ir šo normu praktiskajā piemērošanā. Juristiem noteikti būs zināma tiesību filozofijā paustā atziņa, ka likumi var būt netaisnīgi, bet tiesības vienmēr ir taisnīgas un “labs tiesību normu piemērotājs var uzlabot sliktu likumu, bet slikts piemērotājs var sagandēt vislabāko likumu”. Praksē to visā krāšņumā varam vērot gan vienā, gan otrā virzienā un tajā skaitā arī pašvaldībās. Prakse parāda, ka tajās pašvaldībās, kuru kultūrā ietilpst piemērot tiesību normas pēc saprāta balss un, turot galvā mērķi, labklājības vārdā veicināt uzņēmējdarbību savā teritorijā, uzņēmēji to novērtē un investē. Savukārt, pašvaldībām, kurās rosās paštaisni burta kalpi, kuriem īstenībā vairumā gadījumu vienkārši trūkst vajadzīgās kompetences un vienīgā rīcības motivācija ir nodrošināt, lai ar “papīriem piesegtu savu pēcpusi”, vai vēl ļaunāk – izrādīt savu nozīmību un varenību – uzņēmēji iet ar līkumu.

Noslēgumam

Kādam var rasties jautājums: “Kāds šim visam sakars ar pašvaldību vēlēšanām?”. Atbilde ir vienkārša. Vispirms, vietvaru atbalsts šādām reformām būs nozīmīgs. Otrkārt, esmu pārliecināts, ka aprakstītā pašvaldību motivācijas reforma pārskatāmā nākotnē notiks. Jautājums tad būs, cik konkrētās pašvaldības tam būs gatavas, jo organizācijas kultūras maiņa ir viens no sarežģītākajiem vadības jautājumiem, ko nevar mainīt īsā laika posmā. Tāpat nozīmīgāka apjoma uzņēmumu piesaistīšanā var būt nepieciešamas ilgākā posmā veicamas investīcijas. Tās pašvaldības (precīzāk – šo pašvaldību iedzīvotāji), kuras jau šodien ir orientētas uz biznesa vides izcilību (un tādas ir!), un tās, kuras savlaicīgi pārorientēsies uz šo virzienu, būs ieguvējas. Pārējās pašvaldības nīkuļos. Jūs taču gribat dzīvot augošā pašvaldībā!

Autors: Jānis Endziņš, LTRK valdes priekšsēdētājs