12. februārī ES dalībvalstu vadītāji pulcēsies Alden Bīsenas pilī, Beļģijas austrumos, uz pasākumu, ko Eiropas Savienības (ES) protokols dēvē par Eiropas līderu atpūtas vietu. Taču atpūtas, pārdomu vai garīga līdzsvara meklējumu vietā viņi spriedīs par to, kā paātrināt līdz šim ļoti pieticīgo progresu Eiropas konkurētspējas jomā kopš slavenā Dragi ziņojuma publicēšanas pirms gandrīz 18 mēnešiem.

Ja hipotētiskās Eiropas neesamības izmaksas gadu gaitā ir plaši analizētas, tad nekonkurētspējīgas Eiropas reālās izmaksas strauji pieaug. Tās veicina gan ārējie apstākļi, gan pašu radītās problēmas.

Daudzi Eiropas uzņēmumi arvien biežāk nonāk starp diviem dzirnakmeņiem. Uz eksportu balstītas stratēģijas, kas gadiem ilgi tika īstenotas, lai izmantotu jaunu tirgu iespējas, šobrīd palielina riskus saistībā ar pieaugošo ģeopolitisko spriedzi, tarifiem un citiem tirdzniecības šķēršļiem. Savukārt koncentrēšanās uz ES iekšējo tirgu nozīmē darbību ļoti regulētā vidē ar joprojām pastāvošiem šķēršļiem brīvai apritei.

Varētu šķist, ka globālās nenoteiktības apstākļos ES būtu plašs politiskais atbalsts pastiprināt centienus atjaunot multilaterālismu un slēgt tirdzniecības nolīgumus ar līdzīgi domājošiem partneriem. Diemžēl daļa ES politikas veidotāju, šķiet, ir apņēmušies šos centienus vājināt. Jaunākais piemērs ir ES–Mercosur nolīgums, kas ar nelielu Eiropas Parlamenta deputātu balsu vairākumu tika iesaldēts uz laiku līdz pat diviem gadiem – tikai dažas dienas pēc tā parakstīšanas.

Šāda procedurālo kontroles mehānismu izmantošana ir anahroniska mūsdienu neparedzamajā pasaulē un Eiropai izmaksā dārgi. Saskaņā ar Eiropas Starptautiskās politiskās ekonomikas centra pētījumu ES, neratificējot ES–Mercosur nolīgumu, ir zaudējusi 183 miljardus eiro eksportā un 291 miljardu eiro iekšzemes kopproduktā. Vilcināšanās un populisms grauj Eiropas reputāciju kā uzticamam partnerim. Eiropai ir vajadzīga kopīga dinamika un rīcība, nevis inerce.

Vienlaikus Eiropai ir maksimāli jāizmanto savs izaugsmes potenciāls, koncentrējoties uz to, ko tā pati var kontrolēt. Iekšējā tirgus integrācija ir izšķiroša, un ilgstošās sadrumstalotības cena ir acīmredzama. Starptautiskā Valūtas fonda 2024. gada decembrī publicētais pētījums liecina, ka atlikušie iekšējā tirgus šķēršļi atbilst aptuveni 44 % tarifam precēm un 110 % tarifam pakalpojumiem. To samazināšana par 25 % ilgtermiņā varētu palielināt ES radīto pievienoto vērtību par aptuveni 350 miljardiem eiro, kā lēš Vācijas ifo institūts.

Eiropas Centrālās bankas 2026. gada janvāra raksts norāda, ka tirdzniecības šķēršļi iekšējā tirgū ir apgrūtinošāki nekā augstākie tarifi, ar kuriem pagājušajā gadā draudēja Donalds Tramps, un, ka pakalpojumu sniegšana pāri ES robežām ir gandrīz divreiz dārgāka nekā tirdzniecība vienas valsts ietvaros.

Vēl viena “eureka” brīža gaidīšana,, kāds bija Māstrihtas līgums 1992. gadā, vai vēl ambiciozāku konkurētspējas paziņojumu publicēšana šo krīzi neatrisinās. Topošajam Iekšējā tirgus ceļa kartes dokumentam ir skaidri jāiezīmē rīcības virziens, lai novērstu Eiropas Komisijas pērn identificētos “desmit briesmīgos” šķēršļus, kā arī jānosaka starpposma mērķi progresa izvērtēšanai.

Vienotā tirgus izveide mūsdienās ir mazāk saistīta ar grandioziem politiskiem žestiem un vairāk ar rezultātu sasniegšanu. Tas prasa sistemātisku, uz pierādījumiem balstītu nesamērīgu regulatīvo šķēršļu novēršanu – soli pa solim, ciešā sadarbībā ar uzņēmumiem. Šis ir tehnokrātisks darbs, kas reti nonāk virsrakstos, taču tieši tas ļauj atbrīvot ievērojamu izaugsmes potenciālu un stiprināt ES ekonomisko drošību un autonomiju.

Progress iekšējā tirgū prasa dalībvalstu politisku līdzdalību. Pasākumi, kas šķiet efektīvi nacionālā līmenī, var ierobežot ES kopējo spēku un konkurētspēju. Daudzās dalībvalstīs to pieņemt nav viegli, un pagātnē tas nereti izrādījies neiespējami. Taču ne visur. Beniluksa valstis jau daudzus gadus ir Eiropas ekonomiskās integrācijas celmlauži, īstenojot kopīgus pasākumus digitālajā jomā, enerģētikā un darbaspēka mobilitātē. Baltijas valstis pastiprina pārrobežu sadarbību, īpaši enerģētikas, finanšu pakalpojumu un transporta infrastruktūras jomā.

Šādas padziļinātas sadarbības iniciatīvas, kuru mērķis ir veicināt ekonomisko integrāciju un novērst šķēršļus, būtu jāizmanto kā pamats plašākiem centieniem, lai uzņēmumi visā ES varētu viegli tirgoties ārpus savu valstu robežām.

Iekšējais tirgus nav pašmērķis. Tas arī nav instruments, ar kura palīdzību politikas veidotāji īsteno dažādus, bieži vien savstarpēji pretrunīgus politiskos mērķus. Iekšējais tirgus ir mehānisms, kas īpaši izstrādāts, lai nodrošinātu brīvu personu, preču, kapitāla, pakalpojumu un zināšanu apriti. Ar noturīgu politisko apņemšanos augstākajā līmenī tas var kļūt par Eiropas superjaudu, veicināt izaugsmi un stiprināt ES globālo, vērtībās balstīto ekonomisko ietekmi.

ES līderi Alden Bīsenā tiek aicināti paturēt to prātā un pieņemt vērienīgu iekšējā tirgus integrācijas stratēģiju visam atlikušajam šā likumdošanas perioda laikam.