No Baltijas jūras līdz Melnajai jūrai Eiropas austrumu pierobežas reģioni vairs nav Eiropas Savienības nomaļas teritorijas. Tieši šeit ik dienu tiek pārbaudīta Eiropas drošība un suverenitāte – bez ilūzijām un kompromisiem.

Krievijas kara Ukrainā un Baltkrievijas režīma iesaistes dēļ šie reģioni kļuvuši par Eiropas Savienības stratēģisko priekšposteni. Tomēr Brisele tos joprojām galvenokārt uztver kā kohēzijas politikas jautājumu, nevis ģeopolitisku prioritāti. Eiropas Komisijas paziņojums “Spēcīgi reģioni drošai Eiropai” ir solis pareizajā virzienā, jo tas atzīst šo reģionu stratēģisko nozīmi. Taču dokuments vairāk apraksta problēmu, nekā piedāvā skaidru rīcības plānu un tam nepieciešamo finansējumu.

Austrumu pierobeža vienlaikus saskaras ar vairākiem nopietniem izaicinājumiem. Tie ir hibrīddraudi, demogrāfiskā lejupslīde, kuras dēļ iedzīvotāju skaits desmit gadu laikā samazinājies par vairāk nekā 17%, un ekonomiskie satricinājumi. Tradicionālie Eiropas Savienības instrumenti šīs problēmas pilnvērtīgi risināt nespēj.

Krievijas iebrukums Ukrainā ir palēninājis izaugsmi, veicinājis inflāciju un izjaucis ierastos tirdzniecības maršrutus. Daudzi pārrobežu sadarbības centri ir kļuvuši par strupceļiem. Šo situāciju nevar atrisināt tikai ar kohēzijas politikas instrumentiem. Tas ir Eiropas ģeopolitiskās drošības jautājums. Vienlaikus šie reģioni ir apliecinājuši ievērojamu noturību un kļuvuši arvien nozīmīgāki visai Eiropas Savienībai.

Austrumu pierobežas valstis strauji mazinājušas enerģētisko atkarību no Krievijas, stiprinājušas aizsardzības spējas un pielāgojušas savas ekonomikas darbību ārkārtēja spiediena apstākļos. Tās kļuvušas par vietu, kur Eiropa pārbauda un ievieš jaunus risinājumus drošībā, loģistikā un krīžu pārvaldībā. Vienlaikus tās saglabā atvērtus tirgus un sniedz būtisku atbalstu Ukrainai.

Šī noturība nav tikai veiksmes stāsts. Tā ir Eiropas konkurētspējas priekšrocība. Tā pierāda, ka ar mērķētu atbalstu šie reģioni var kļūt par stabilitātes, inovāciju un izaugsmes virzītājspēku visā Eiropā.

Tādas iniciatīvas, kā Austrumu flanga novērošanas sistēma un Eiropas dronu aizsardzības iniciatīva, ir apsveicamas. Taču ar kohēzijas politiku vien nepietiks, lai risinātu šāda mēroga izaicinājumus. Nepieciešams vienots Eiropas drošības vairogs uz sauszemes, gaisā, jūrā, kibertelpā un kosmosā, ko papildina īpaši krīzes finansējuma instrumenti.

Prioritātei jābūt divējāda lietojuma infrastruktūrai. Tas nozīmē TEN‑T koridorus no Baltijas līdz Melnajai un Egejas jūrai, noturīgus energotīklus bez atkarības no Krievijas gāzes, dzelzceļa savienojumus ar Ukrainu un Moldovu, kā arī modernu digitālo savienojamību. Šīm investīcijām vienlaikus jāstiprina vietējā nodarbinātība, mazie un vidējie uzņēmumi un reģionālās piegādes ķēdes.

Komisijas paļaušanās uz esošo finanšu instrumentu pārdali, izmantojot kohēzijas politikas vidusposma korekcijas un lielāku līdzfinansējumu, nav ilgtermiņa risinājums. Izaicinājumu mērogs pārsniedz atsevišķu valstu budžetu iespējas. Tāpēc jaunajā 2028.–2034. gada daudzgadu budžetā jāparedz papildu finansējums, nodrošinot mērķētu atbalstu austrumu pierobežas reģioniem no Eiropas Konkurētspējas fonda.

Nekavējoties jāizveido EastInvest mehānisms, kas apvienotu grantus, InvestEU un Eiropas Investīciju bankas garantijas. Tas samazinātu MVU aizņēmumu izmaksas un investoriem nodrošinātu vienotu piekļuves punktu finansējumam. Vienlaikus valsts atbalsta noteikumi jāpielāgo austrumu pierobežas reģionu specifiskajām vajadzībām, lai veicinātu investīciju piesaisti.

Fokusam jāmainās no zaudējumu kompensēšanas uz izaugsmes veicināšanu. Tam jāizmanto arī programmas Horizon Europe sniegtās iespējas aizsardzības tehnoloģiju, bioekonomikas un tīrās enerģijas klasteru attīstībai. Runa nav tikai par problēmu mazināšanu, bet gan par ilgtermiņa noturības un konkurētspējas stiprināšanu.

ES jaunatnes programmām – ALMA, Jauniešu garantijai un Eiropas Solidaritātes korpusam – jākļūst arī par instrumentiem cilvēku noturēšanai reģionos. Tām jāpalīdz iegūt prasmes, nodrošināt pieejamākus mājokļus un bērnu aprūpi, tā mazinot demogrāfisko lejupslīdi.

Demogrāfiskās atdzimšanas iniciatīvai jāatbalsta ģimenes un remigranti, kā arī jānodrošina garīgās veselības atbalsts cilvēkiem, kuri ilgstoši dzīvo paaugstinātas spriedzes apstākļos. Arī kultūras un izglītības programmas var stiprināt sabiedrības noturību. Tā ir daļa no drošības politikas.

Komisijai šī pieeja jānostiprina, izveidojot ikgadēju augsta līmeņa dialogu par austrumu pierobežas reģioniem, izstrādājot stratēģisku ietvaru periodam pēc pašreizējās daudzgadu finanšu shēmas un regulāri izvērtējot sociālekonomiskos un drošības rādītājus. Šie reģioni jāuzskata par kopēju Eiropas prioritāti.

Eiropas austrumi vairs nav perifērija. Tā ir Eiropas drošības priekšējā līnija. Spēcīgi reģioni nozīmē drošu Eiropu, taču tikai tad, ja politiskās ambīcijas tiek balstītas atbilstošos resursos.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā atzinumā “Stratēģija austrumu pierobežas reģioniem” ir iezīmējusi ceļu uz priekšu. Tagad Eiropas Savienībai ir pienācis laiks rīkoties.

Autore: Katrīna Zariņa, LTRK valdes priekšsēdētāja, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas locekle