Kamēr sabiedrībā izskan debates par iespējamo virsstundu apmaksas samazināšanu, realitāte ir cita – lielākā daļa virsstundu Latvijā nemaz netiek uzskaitītas vai apmaksātas. Esošā 100% likme labi izskatās uz papīra, taču praksē tā kļuvusi par šķērsli godīgai darba samaksai un elastīgākai darba organizācijai. Vai saglabājot šo “Padomju laiku mantojumu”, mēs tiešām aizstāvam darba ņēmējus, vai tikai kavējam uzņēmumu attīstību un darba tirgus efektivitāti?

Saeimā ir sākušās diskusijas par izmaiņām Darba likumā, kas skar virsstundu apmaksas apjomu. Šobrīd virsstundu apmaksa papildus darba samaksas pamatlikmei ir 100% apmērā, bet piedāvātie grozījumi likumā nosaka šo minimālo apmaksu noteikt 50% apmērā. Šajā sakarā dzirdami dažādi viedokļi, no kuriem daudzi ir nepamatoti un rada nepareizu priekšstatu par piedāvāto Darba likuma grozījumu negatīvo ietekmi. Ir izskanējuši apgalvojumi, ka, nosakot minimālo virsstundu likmi 50% apmērā, lielai daļai darba ņēmēju tiks radīti sliktāki darba apstākļi. Uz šo jautājumu paskatījos no sava skatu punkta, jo man pašam aiz muguras ir jau 30 gadu darba pieredze, strādājot gan publiskajā sektorā, gan privātajā, dažādos – zemākos un vadošos – amatos. Šajā laikā ir nostrādātas daudz virsstundas, taču neatceros, kad par tām būtu saņēmis piemaksu. Rodas jautājums – es viens tāds vai tā ir daudziem? Arī statistikas rādītāji par virsstundām ir diezgan niecīgi, oficiālā statistika tās uzrāda ļoti nelielā apmērā, kas liek domāt, ka virsstundas lielākoties netiek uzskaitītas un apmaksātas, vai arī tiek apmaksātas neoficiālā veidā. Jebkurā gadījumā, esošais virsstundu regulējums īsti nestrādā un lielākajai daļai darba ņēmēju nekādu ievērojamu labumu nedod. Kas ir tie cilvēki, kuri šīs virsstundu samaksas saņem?

Domāju, ka liela daļa virsstundu tiek apmaksātas publiskajā sektorā. Privātajā sektorā naudu jāskaita labāk un prātīgāk, tāpēc maksāt dubultā ir ļoti dārgi un to var atļauties retos ārkārtas gadījumos. Protams, ir jomas, kurās virsstundu darbs ir neizbēgams, piemēram, apsardzes uzņēmumos. Ja uzņēmumam jānodrošina pakalpojums, par ko noslēgts līgums, tas jāspēj izdarīt arī tad, ja kāds darbinieks ir saslimis. Pakalpojuma nepārtrauktība ir nepieciešamība un to rāda arī statistikas dati – apsaredzes sektors ir tas, kurā parādās visvairāk nostrādātās virsstundas. Privātajā sektorā lielu lomu spēlē arī tas, ka naudu par katru apmaksāto virsstundu pašam ir jānopelna. Atšķirībā no publiskā sektora, nav iespēja paprasīt valdībai papildu naudu, piemēram, no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem. Turklāt, atskaitot nozares, kurās virsstundu darbs objektīvi ir neizbēgams, lielākoties tomēr liels nostrādāto virsstundu skaits ir sekas sliktai darba organizācijai.

Virsstundu apmaksa publiskajā sektorā noteikti jāskatās kontekstā ar šī brīža saspringto valsts budžeta situāciju un nepieciešamību ietaupīt publiskos līdzekļus, lai tos novirzītu prioritārām vajadzībām, piemēram, aizsardzībai, arī valsts ārējā parāda apjoms strauji tuvojas kritiskajai robežai, kuru sasniedzot, būtiski sadārdzināsies parāda apkalpošana un negatīvas sekas valsts ekonomikā būs jūtamas. Virsstundu minimālās likmes 50% apmērā noteikšana arī palīdzētu iet publisko līdzekļu ietaupījuma virzienā.

Ja runā par virsstundām kā par iespēju piepelnīties, tad statistikas dati par niecīgajiem virsstundu apjomiem demonstrē, ka privātais sektors, kura interesēs nav maksāt atalgojumu dubultā, dara visu iespējamo, lai šādas virsstundas netiktu īstenotas. No vienas puses, tas motivē labāk organizēt savu darbu, bet no otras – tiem, kas vēlētos nopelnīt papildu ienākumus, strādājot virsstundas, darba devējs šādu iespēju nepiedāvā augsto izmaksu dēļ.  Ņemot vērā darbaspēka trūkuma problēmu, gadījumā, ja virsstundu samaksas apmērs būtu saprātīgs, vairāk darba devēji varētu piedāvāt papildu peļņas iespējas, darbiniekiem strādājot virsstundas. Daudzi nodarbinātie tāpat izvēlas papildu darbus, lai varētu piepelnīties, piemēram, sniedzot taksometra pakalpojumus vakaros. Saprātīgāka virsstundu apmaksas likme dotu iespēju piepelnīties savā pamatdarba vietā.

Pēdējais jautājums virsstundu sakarā – kam gribam līdzināties? “Acīs griež” bilde ar Eiropas valstu virsstundu likmju attēlojumu, kurā vērojamas divas tendences – pārliecinoši lielākajā daļā Eiropas valstīs virsstundu apmaksas minimālā likme ir 50% vai pat mazāk, un tad ir trīs valstis – Krievija, Baltkrievija un diemžēl arī Latvija – kurās ir 100% minimālā virsstundu apmaksas likme. Vai tiešām šis ir tas “klubiņš” kurā vēlamies būt un, kam vēlamies līdzināties? Šī ir palikusī Padomju Savienības virsstundu atlīdzības sistēma, vai tiešām vēlamies šo mantojumu saglabāt?

Autors: Jānis Endziņš, LTRK valdes priekšsēdētājs