Lai arī publiskajā telpā saistībā ar valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām šobrīd diskusiju fokusā ir priekšlikumi par kapitāla tirgus attīstību, kas virzāmi sākotnējam publiskam piedāvājumam, ne mazāk aktuāls jautājums, par ko jau ilgstoši runā Latvijas uzņēmēji, ir šādu kapitālsabiedrību iesaistīšanās komercdarbībā, kā arī šādu uzņēmumu eksistences nepieciešamība kā tāda. Ar nožēlu jāsecina, ka jautājumi par konkurences neitralitāti un godīgas konkurences nodrošināšanu jau ilgstoši stagnē.

2024. gads Latvijā iezīmēja to, ka, šķiet, pirmo reizi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) savā pārskatā par Latviju ietvēra problemātiku par konkurences neitralitāti, kas pēc būtības ir ļoti specifisks un šaurs nacionāla līmeņa jautājums. Vai faktam, ka problemātikai par valsts un pašvaldības iesaisti komercdarbībā, ko jau ilgstoši aktualizē privātā sektora pārstāvji, uzmanību pievērsusi arī OECD, nevajadzēja būt kā sarkanajam karogam politikas veidotājiem Latvijā, ka to nepieciešams risināt?

OECD secinājums ir sekojošs: izvērtējums par regulējuma un valsts kapitālsabiedrību klātbūtnes ietekmi uz konkurenci joprojām ir vājš. Šķēršļi jaunu uzņēmumu ienākšanai pakalpojumu nozarēs ir augsti.

OECD rekomendācija: Paplašināt Konkurences padomes pilnvaras attiecībā uz tirgus izpētes veikšanu un normatīvo aktu novērtēšanas uzsākšanu, kā arī valsts kapitālsabiedrību lietderības izvērtēšanu, lai nodrošinātu konkurences neitralitāti.

Arī valsts kontrolieris Edgars Korčagins savā 2024. gada ziņojumā Saeimai cita starpā norādīja, ka: “analizējot, kā pašvaldībām sekmējas ar līdzdalības kapitālsabiedrībās izvērtēšanu, jau atkal redzam caurvijošu tendenci saglabāt pašvaldības lomu arī jomās, kuras būtu vairāk jāiesaista privātais sektors. Līdzdalība kapitālsabiedrībās tiek vērtēta formāli un, Valsts kontroles ieskatā, nereti ar mērķi saglabāt status quo. Savā ziņā nonākam apburtajā lokā – daudzās pašvaldībās publiskais sektors ir galvenais darba devējs, privātā sektora attīstība ir ierobežota, jaunas darba vietas neveidojas. Sadarbība šai kontekstā prasītu patiesu ieinteresētību un atvērtību saskatīt partneri privātajā sektorā, kas celtu produktivitāti, pakalpojumu kvalitāti un radītu jaunas iespējas gan darba tirgum, gan iedzīvotājiem.”

2024. gada 18. jūnijā Saeimas Tautsaimniecības, vides, agrārās un reģionālās politikas komisijas sēdē tika skatīts jautājums par konkurences neitralitāti, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 88.panta robežām un iespējamo atbildības pastiprināšanu par to pārkāpšanu. Komisijas deputāti nolēma vērsties pie Ministru kabineta un aicināja līdz 2024. gada 1. oktobrim izvērtēt iespēju pilnveidot tiesisko regulējumu par publisku personu iesaisti komercdarbībā un konkurences neitralitātes ievērošanu. Kaut arī atbildīgās Saeimas komisijas sēde nevalstiskajam sektoram un uzņēmējiem iezīmēja cerību, ka beidzot varētu būt sagaidāmi uzlabojumi, šķiet, ka politikas veidotāji pārmaiņas negrib. Ir pagājis gads kopš Saeimas komisijas sēdes un aizvien nav pieejama informācija par vairāku komisijas uzdoto jautājumu statusu.

Vienlaikus varam katrs sev uzdot retorisku jautājumu – kas notiktu, ja privātpersona izvēlētos nereaģēt uz kādu publiskās varas pārstāvju doto uzdevumu vai pieprasījumu?

Kaut arī vairāk nekā gadu norisinās diskusijas par grozījumiem Valsts pārvaldes iekārtas likumā un Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā, atvilktnēs gulošie likumprojekti nekādā veidā nesniedz atbildes uz tiesiskā regulējuma pilnveidošanu attiecībā uz kompetento iestāžu un organizāciju atzinumu juridiskā svara palielināšanu, pienākumu izbeigt līdzdalību kapitālsabiedrībā, amatpersonu atbildību un Konkurences likuma 14.¹ panta tvēruma paplašināšanu.

Ne mazāk būtiski ir tas, ka šobrīd atvērti ir divi ļoti svarīgi amati – Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs un Konkurences padomes priekšsēdētājs –  kas būtiski ietekmē to, kā tiek veidota ekonomikas un konkurences politika valstī.

2025. gada 21. februārī Ministru prezidente Evika Siliņa nāca klajā ar valdības uzrāviena plānu un konkrētiem prioritārajiem uzdevumiem, kas valdībai jāpaveic šī gada laikā. Viens no pasākumiem paredz vismaz 5% publisko pakalpojumu nodot privātajam sektoram. Ideja, protams, atbalstāma, taču nereaģējot uz OECD un vietējā kapitāla sistemātiskajiem secinājumiem par pastāvošā regulējuma problēmām, nav sagaidāms nedz uzrāviens, nedz uzlabojumi vietēja tirgus stiprināšanā.