Latvijas lielākā uzņēmēju biedrība Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) pozitīvi vērtē Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas šonedēļ pieņēmto lēmumu konceptuāli atbalstīt virsstundu piemaksu modeli, kas paredz, ka darba dienās minimālā piemaksa par virsstundām būs ne mazāka kā 50%, svētku dienās ne mazāka kā 75%. Līdzšinējā pieeja, kas paredz 100% virsstundu apmaksu, pašlaik saglabājusies vienīgi Krievijā un Baltkrievijā.

Šobrīd Darba likumā noteiktā 100% piemaksa par virsstundām labi izskatās teorijā, taču praksē tā kļuvusi par šķērsli godīgai darba samaksai, elastīgākai darba organizācijai un kopējā atalgojuma fonda palielināšanai. Privātajā sektorā darba alga pēdējo 10 gadu laikā ir vairāk nekā dubultojusies, lai atalgojumu palielinātu arī publiskajā sektorā, ir jārada konkurētspējīgāka uzņēmējdarbības vide, kas, savukārt, veicinās lielākus nodokļu ieņēmumus. Komisijas pieņemtais lēmums ir pozitīvs solis ekonomikas attīstības un konkurētspējas veicināšanā.

Šobrīd Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kurā noteikta 100% minimālā virsstundu apmaksa. Kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā tie ir 50%, bet, piemēram, Francijā tikai 10%. Minimālā virsstundu apmaksa 100% apmērā ir novecojusi prakse, kas mantota no padomju laikiem un mūsdienu darba tirgus apstākļos saglabājusies vēl tikai Krievijā un Baltkrievijā. Saeimas komisijas atbalsts regulējuma izmaiņām paver iespēju Latvijai virzīties uz sabalansētāku, Eiropas attīstītajām ekonomikām raksturīgu darba tirgus regulējumu, vienlaikus atsakoties no normām un pieejām, kas raksturīgas postpadomju valstīm.

LTRK viceprezidente, SIA “Nemo” valdes priekšsēdētāja Inga Zemdega-Grāpe norāda: “Virsstundas nav instruments, uz kura balstīt regulāru darba organizāciju – tās ir paredzētas ārkārtas situācijām. Ja uzņēmumam trūkst darbinieku vai pieaug darba apjoms, loģiskākais risinājums ir pieņemt vairāk darbiniekus, paaugstināt pamatalgas vai vienoties par lielāku slodzi ar atbilstošu samaksu. Darba attiecības ir brīva vienošanās starp divām pusēm, tāpēc arī regulējumam jābūt tādam, kas veicina dialogu un savstarpēju vienošanos, nevis mākslīgi ierobežo iespējas pielāgoties reālajai situācijai darba tirgū.”