Šonedēļ, 16. septembrī, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena uzstāsies ar ikgadējo runu par stāvokli Eiropas Savienībā (ES). Eiropas uzņēmumiem, īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), šobrīd būtiskākais jautājums nav, vai konkurētspēja būs viena no runas centrālajām tēmām, bet gan – vai tajā paustās ieceres uzņēmumi izjutīs arī praksē.

Jau 2024. gadā Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības kameru asociācija Eurochambres aicināja jauno ES politisko ciklu veidot tā, lai tā centrā būtu Eiropas uzņēmumu konkurētspēja un uzņēmējdarbības vajadzības. Cerības radīja arī Mario Dragi ziņojums par Eiropas konkurētspējas nākotni, kas būtiski ietekmēja turpmāko politisko darba kārtību. ES līderi atzina pārmērīgā regulējuma radīto slogu un nepieciešamību vienkāršot noteikumus, kā arī uzsvēra pieejamas enerģijas, prasmju un investīciju nozīmi un vienotā tirgus centrālo lomu. Taču, tuvojoties 2024.–2029. gada ES politiskā cikla viduspunktam, plaisa starp apņemšanos stiprināt Eiropas konkurētspēju un realitāti, ar kuru ikdienā saskaras uzņēmumi, kļūst arvien lielāka.

Šo situāciju veido arī faktori, kurus ES nevar kontrolēt, jo īpaši nestabilā ģeopolitiskā situācija. Taču vienlaikus Eiropa vēl nepietiekami izmanto iespējas ietekmēt tos faktorus, kas ir tās pašas kontrolē un kas varētu mazināt ārējo satricinājumu ietekmi uz uzņēmējdarbības vidi. Tieši šeit nepieciešama mērķtiecīgāka rīcība, lai uzņēmumiem būtu iespēja konkurēt, ieviest jauninājumus un augt.

MVU šo situāciju izjūt īpaši asi. Tāpat kā lielie uzņēmumi, arī tie digitalizējas, samazina emisijas, piesaista un apmāca darbiniekus, investē izaugsmē un cenšas konkurēt pasaules tirgos, taču to rīcībā ir daudz mazākas finanšu un cilvēkresursu rezerves. Katra jauna ziņošanas prasība, atšķirīga prasību interpretācija valstu līmenī vai nesaskaņoti ieviests regulējums nozīmē papildu laiku un izmaksas, ko uzņēmumi nevar ieguldīt inovācijās, produktivitātes kāpināšanā un jaunu darbvietu radīšanā.

Šī plaisa īpaši jūtama arī vienotajā tirgū un starptautiskajā tirdzniecībā. Eiropas konkurētspēja ir cieši saistīta ar mēroga priekšrocībām un atvērtiem tirgiem, tomēr uzņēmumi savā darbībā joprojām saskaras ar 27 atšķirīgām noteikumu interpretācijām, procedūrām un uzraudzības praksēm. Vienlaikus globālā tirdzniecības vide kļūst arvien sarežģītāka un neprognozējamāka. Tas palielina nenoteiktību, rada papildu administratīvo slogu un attur uzņēmumus no darbības paplašināšanas pāri robežām un ārpus ES.

Vēl viena arvien nopietnāka problēma ir sadrumstalota un nepietiekami koordinēta pieeja labi iecerētu politikas mērķu īstenošanai. Labs piemērs ir nesen ieviestie ES noteikumi par darba samaksas pārredzamību. Mērķis nodrošināt līdzvērtīgu atalgojumu par līdzvērtīgu darbu, protams, nav apšaubāms. Tomēr mikrouzņēmumiem jauno prasību ieviešana rada papildu administratīvo slogu un vienlaikus arī risku, ka, cenšoties izpildīt jaunās prasības, tiek skarti darbinieku privātuma jautājumi.

Līdzīga situācija veidojas arī saistībā ar jaunajām prasībām attiecībā uz iepakojuma pārstrādi. Lai gan mērķis nodrošināt pārstrādājamu un resursu ziņā efektīvāku iepakojumu ir saprotams, dārgās un sarežģītās prasības daudziem MVU pārrobežu tirdzniecību padara būtiski dārgāku, tādējādi vājinot vienotā tirgus priekšrocības.

Uzņēmumi atbalsta tādus ES mērķus kā zaļāka ekonomika, taisnīgāki tirgi, drošas piegādes ķēdes, digitālā līderība un augstāki standarti. Vienlaikus pieaug neapmierinātība ar veidu, kā šie mērķi tiek īstenoti, jo pārāk bieži uzņēmumiem nākas saskarties ar praksē grūti īstenojamām prasībām un arvien pieaugošu ziņošanas slogu. Konsultācijām ar uzņēmumiem nevar būt tikai formāla loma vai tās nevar kļūt par “ķeksīša” pasākumu. Tām ir jāsniedz iespēja savlaicīgi izvērtēt prasību īstenojamību un samērīgumu, administratīvās izmaksas un kopējo kumulatīvo ietekmi uz uzņēmumiem. Turklāt tiem, kuriem jaunās prasības būs jāīsteno praksē, ir jābūt iesaistītiem jau politikas veidošanas sākumposmā.

Ja uzņēmēji Eiropu sāk uztvert kā sarežģījumu, nevis iespēju avotu, zūd uzticēšanās. Ja centieni vienkāršot noteikumus vienlaikus rada jaunus administratīvā sloga līmeņus, pieaug neapmierinātība. Savukārt, ja ES politika tiek uztverta kā atrauta no uzņēmumu ikdienas un praktiskās pieredzes, tiek radīta auglīga augsne populismam un eiroskepticismam.

Eiropai nav vajadzīgas mazākas ambīcijas – tai nepieciešama labāka to īstenošana. Konkurētspējai jākļūst par principu, kas caurvij ikvienu politikas iniciatīvu, nevis tikai par saukli. Vienotais tirgus praksē ir jāpasargā no sadrumstalotības, nevis tikai jāuzsver tā nozīme politiskajos dokumentos. Savukārt sadarbību ar uzņēmumiem jāuztver kā neatņemamu uz pierādījumiem balstītas politikas veidošanas sastāvdaļu, nevis kā prasība pēc īpašas attieksmes vai šķērslis pārredzamai lēmumu pieņemšanai.

Ja Eiropa patiesi vēlas nodrošināt labklājību, noturību un konkurētspēju, tai ir jāmazina plaisa starp politiskajām apņemšanām un to, ko uzņēmumi piedzīvo praksē. ES uzdevums ir padarīt savas apņemšanās taustāmas – ar vienkāršākiem noteikumiem, efektīvāku to īstenošanu, dziļāku integrāciju un politiku, kas stiprina uzņēmumu spēju attīstīties, nevis to kavē. Tāpēc Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības kameru asociācija Eurochambres aicina priekšsēdētāju fon der Leienu un ES politikas veidotājus ņemt vērā atšķirīgo situāciju starp apņemšanos stiprināt konkurētspēju un tās īstenošanu praksē. Pretējā gadījumā Eiropas ekonomika turpinās zaudēt pozīcijas globālajiem konkurentiem.