Kas Latvijas uzņēmējiem šogad varētu būt lielākie izaicinājumi, ar ko ir jārēķinās?

Saeimas vēlēšanas. Iepriekšējā pieredze rāda, ka Saeimas vēlēšanu gads ir saspringts tādā ziņā, ka lieli lēmumi netiek pieņemti, bet tā vietā nāk mazas, varbūt pat sīkas lietas, kas ir skaļas un rada politiķiem iespēju parādīt, cik viņi ir labi un gudri. Uzņēmējiem tas savukārt nozīmē, ka publiskajā telpā ir liels skaļums, bet rezultāta gandrīz nav. Tādēļ es saku, ka jaunā gada izaicinājums ir Saeimas vēlēšanas un  spēja pieņemt lēmumus.

Visi pārējie izaicinājumi turpina būt aktuāli un nekur nepazūd. To mēs redzam gan sarunās ar biedriem, gan dažādās aptaujās. Tas joprojām ir uzņēmējdarbības vides regulējums, birokrātiskais slogs, darbaspēka pieejamība un darbaspēka izmaksas, finansējuma pieejamība. Tas, visdrīzāk, būs aktuāls arī šogad un vēlēšanu gads to visu atrisināt nepalīdz.

Vai  nav bažas arī par to, ka var parādīties populistiski lēmumi, kas ilgtermiņā var būt pat kaitīgi valsts attīstībai?

Ja, piemēram, skatāmies uz budžeta izstrādi vai dažādiem taupības pasākumiem, par kuriem  ilgtermiņā vajadzētu domāt laicīgi jau 2026. gada sākumā, visdrīzāk pirmsvēlēšanu gadā mēs redzēsim pretēju tendenci, ka tērēsim vairāk. Fiskālā disciplīna visdrīzāk samazināsies. Tādēļ ir diezgan žēl, ka, pagājušajā gadā, strādājot pie 2026. gada budžeta, tomēr neizdevās panākt tādus ievērojamus izdevumu samazinājumus. Tas, protams, atstās sekas uz nākamajiem trīs gadiem, vēlēšanu gads vēl palielinās vēlmi tērēt un apmierināt vēlētāju gaidas, ko, protams, uzņēmēji kā galvenie naudas radītāji un nodokļu maksātāji šajā valstī jutīs. Ja mēs runājam par izmaiņām nodokļu politikā, par ko varbūt mēs arī jau dzirdam, tad mēs par šādām idejām esam ļoti piesardzīgi. Kopumā ekonomika attīstās ļoti lēnām, es pat dažreiz saku, ka stagnē,  un  situācijā, kad nepieciešams, lai uzņēmumi jūtas droši, stabili, investē  gan savus, gan aizņemtos resursus,  jebkādu nodokļu palielināšana nav labs signāls. Tam mēs šogad ļoti rūpīgi sekosim līdzi.

Vienlaikus diezgan strauji tiek audzēti izdevumi aizsardzībai un ir eksperti, kas saka, ka mēs tomēr nevarēsim iztikt bez nodokļu celšanas. Jūs ar to rēķinieties?

Sarunas par nodokļiem vienmēr ir process. Ir jāskatās, kas ir tas, ko pēc nodokļu pacelšanas vēlas finansēt, cik no tā paliek vietējā ekonomikā. Ja mēs runājam par aizsardzības spēju finansēšanu, tad pirmkārt mums ir budžeta deficīts, otrkārt mēs plānojam izmantot Eiropas aizdevumu programmu SAFE, kurā līdzekļi būs jāsāk atdot pēc desmit gadiem. Un tad ir jautājums, cik par šo naudas masu mēs pirksim aizsardzības spējas ārpusē un atdosim naudu kādai citai ekonomikai, cik no šīs naudas paliks te Latvijā un nogulsies mūsu ekonomikā, mūsu industrijā, pie mūsu uzņēmumiem. Aizsardzības ministrija ir publiski teikusi, ka nodrošinās, lai šeit paliek 30% finansējuma. Taču šis mehānisms kopumā ir diezgan neskaidrs. Līdz ar to pie šīs situācijas runāt, ka mēs paceļam nodokļus, lai šos izdevumus segtu… Visdrīzāk par to būs sarunas. Bet par visiem nodokļiem un to celšanu mēs būsim ļoti kritiski un ļoti kritiski vērtēsim visus priekšlikumus un to, kāda tiem būs atdeve un ietekme uz ekonomiku kopumā.

Taču, ja mēs runājam par atdevi ekonomikai, tad, būsim godīgi – mēs te varam ražot dronus, bet mums nav iespēja šeit izgatavot tādas aizsardzībai kritiski nepieciešamas lietas kā, piemēram, vidējā rādiusa pretgaisa aizsardzības sistēmas.

Visu mēs nevaram, tas ir fakts, bet ir kaut kas, ko mēs arī varam. Te mēs varam runāt, piemēram, par divejādas pielietojamības precēm, inovācijām, informācijas un komunikācijas tehnoloģijām. Ja runājam par tādu tradicionālo aizsardzības industriju, tad, protams, tā mums līdz šim nav bijusi, lai gan, piemēram, munīcijas jomā mēs pašlaik attīstām kapacitāti un tas ir loģiski, jo pieaug arī pieprasījums. Bet, ja mēs skatāmies uz divējādas pielietojamības precēm un pakalpojumiem, tad mums ir gan kapacitāte, gan zināšanas, gan iespējas.

Tomēr, ja mēs nonākam pie tā, ka nodokļi ir jāpalielina, tad, kas ir tas, kas pēc uzņēmēju domām būtu pieļaujams un kas galīgi nebūtu pieļaujams? Piemēram, Igaunijā tika palielināta PVN likme.

Mēs kopumā esam pret nodokļu pacelšanu.

Mēs esam arī snieguši priekšlikumus un diskutējuši par darbaspēka nodokļu samazināšanu. Tādēļ mēs noteikti negribētu redzēt nekādu darbaspēka nodokļu palielināšanu, jo tas ietekmē darbaspēka izmaksas un mūsu uzņēmumu konkurētspēju reģionā un plašākā tvērumā.

Mēs redzam, ka akcīzes nodoklis tiek celts regulāri. Tagad arī dabas resursu nodoklis tika pacelts. Jā, PVN ir palicis vienīgais, kurš ļoti ilgu periodu nav mainīts un tā būs diskusija. Es vēlreiz uzsvēršu, ka mēs kopumā esam pret nodokļu celšanu, bet jāskatās, kā situācija attīstās.

Tomēr domājot par budžetu, ir vēlreiz un vēlreiz jāsaka, ja politiķi, ierēdņi nespēj atrast tās vietas, kur ietaupīt, kur efektivizēt savu darbu, kur pārlikt fokusu no tēriņiem uz investīcijām, tad runāt par nodokļu celšanu, lai turpinātu finansēt visu esošo neefektivitāti… Mums tam ir ļoti grūti piekrist, jo tas nav labi. Nav labi neefektivizēt savu darbu, nav labi nevērtēt, ko var nedarīt, neveikt funkciju auditu, tikai turpināt celt nodokļus. Tas nav ilgtspējīgi.

Pēdējie gadi vispār ir bijuši pilni satricinājumiem un negaidītām izmaiņām, sākot ar pandēmiju un karu Ukrainā, beidzot ar ASV neprognozējamo tarifu politiku. Cik sekmīgi šajā laikā ir vai nav bijuši Latvijas uzņēmēji?

Izaicinājumiem pilni ir bijuši pēdējie pieci gadi. Latvija bija viena no ekonomikām, kas visstraujāk atkopās pēc pandēmijas laika, uzņēmumi tiešām bija ļoti noturīgi pret šo krīzi kopumā un, protams, bija arī pietiekami plaša valsts atbalsta programma. Pēc tam sākās karš, enerģētikas krīze, un, ja mēs skatāmies uz enerģijas cenām, tad tās joprojām ir vienas no augstākajām Eiropā, kas ir kara ietekme. Enerģētikas cenas joprojām ir milzīgs izaicinājums. Viss kopā radīja hiperinflāciju, pieauga izejmateriālu cenas, darbaspēka izmaksas, kas atkal padara preces un pakalpojumus dārgākus un mazāk konkurētspējīgus. ASV “tarifu karš” gan nenotika kritiskākajā veidā, kā tas varēja izvērsties. Sākotnēji gan visiem bija tāda sajūta, ka tas mūs neskar, jo mums uz ASV ir ļoti mazs eksports, bet, ja paskatās mūsu eksporta struktūru un saprot, ka mūsu pamata partnerī ir Skandināvija un Vācija, kam savukārt ASV ir liels tirdzniecības partneris, tad ir jau cita saruna. Un tas viss ir noticis piecos gados. Tādēļ es teiktu, ka Latvijas uzņēmumi ir ļoti veiksmīgi tikuši galā. Arī  efektivizējuši  savu darbību,  izmantojuši atbalstu,  digitalizējušies,  automatizējušies, notikusi robotizācija. Mēs arī savā organizācijā redzam, ka uzņēmumi arvien vairāk skatās uz jauniem eksporta tirgiem, meklē jaunas iespējas,  diversificē savu produktu un pakalpojumu portfeli. Arī pēdējā 2025.gada LTRK indeksā redzējām, ka pieaug pozitīvisms par nākotni. Redzēsim, kāds būs vērtējums jaunajā indeksā.

Jūs sakiet, ka ir notikusi digitalizācija, automatizācija, bet vai pietiekami? Jo daudzi eksperti arī norāda, ja tas nenotiks pietiekami strauji, Latvija savu konkurētspēju eksporta tirgus var zaudēt.

Ja mēs skatāmies uz Eiropas vidējiem rādītājiem, tad mums ir ļoti labi attīstīta publiskā sektora digitalizācija, kas, protams, arī uzņēmējus zināmā mērā pastumj šajā virzienā. Bet te ir stāsts arī par ekonomikas struktūru. Mums tomēr dominē mazie uzņēmumi, kuros ir līdz pieciem darbiniekiem. Tā ir grupa, kura visdrīzāk līdz digitalizācijai īsti netiek, jo viņiem ir viņu ikdienas rūpes,  viņu ikdienas izdzīvošanas cīņa, lai gan tieši viņi visdrīzāk būtu tie, kas no digitalizācijas un procesu efektivizācijas gūtu vislielāko labumu un varētu attīstīties straujāk.

Mēs arī redzam, ka atbalsta programmas pašlaik ir izkaisītas pa visu laukumu. Lielie komersanti daudz ko dara paši bez dažādiem atbalstiem un mudinājumiem, jo viņi saprot, ka tas ir vienīgais ceļš attīstībai, lai viņi var veiksmīgāk konkurēt ar līdzīgiem uzņēmumiem ne tikai Latvijā, bet arī Baltijā, Skandināvijā un tālāk Eiropā. Savukārt mazie un vidējie uzņēmumi izmanto Eiropas Savienības fondu atbalstu, un tur ir milzīgs pieprasījums. Domāju, ka ietekmi varēs redzēt tikai pēc kāda laika, jo tas ir process, kurā tu līdz rezultātam netiec vienā dienā. Visdrīzāk tas būs gada vai divu periodā. Savukārt tieši par mazajiem uzņēmumiem ir uzdevums domāt nākamajos soļos.

Kā pašlaik vērtējat Latvijas uzņēmēju eksportspēju?

Man tieši nesen bija ļoti interesanta tikšanās ar uzņēmumu, kurš eksportē visu no saražotā, un tādu uzņēmumu ir daudz. Vienlaikus statistika par kopējo eksportējošo uzņēmumu skaitu nerāda pozitīvu tendenci, ka mums eksportējošo uzņēmumu skaits augtu. Skaits visus pēdējos gadus turas starp 4000 un 5000. Tas nozīmē, ka jauni eksportējoši uzņēmumi īpaši neveidojas, vai arī jau strādājošie uzņēmumi uz eksportu neiet. Pozitīvi ir tas, ka pieaug lielo eksportētāju skaits, kuru eksporta apjoms gadā pārsniedz 50 miljonus eiro.

Tas, ko mēs savā ikdienā redzam, ir, ka bieži vien uzņēmējiem ir ambīcija eksportēt, bet pietrūkst disciplīnas sagatavoties. Kad sāc sadalīt to, ko nozīmē eksports, pa komponentēm, tad saproti, ka tas nebūs tik vienkārši. Pirmkārt, vajag tiešām labi izstrādātu produktu. Tad vajag atrast šim produktam pircēju un tas nereti ir ļoti garš process. Tad tas viss ir jāsaražo vajadzīgajā apjomā un vajadzīgajā kvalitātē. Iespējams, pa vidu ir jākreditē ražošana, jo par precēm un pakalpojumiem maksās tikai pēc to saņemšanas. Tā es varētu turpināt, un daudzu entuziasms noplok šī procesa vidū.

Manas bažas, ja skatāmies uz mūsu valsti un tās izaugsmes potenciālu, ir saistītas ar to, ka  mūsu  tirgus ir mazs, ir 1,8 miljoni iedzīvotāju, kas pasaules mērogos vispār nav gandrīz nekas. Tādēļ ikvienam, kurš tikai sāk uzņēmējdarbību, jau tajā pašā mirklī ir jādomā, kā iet uz eksportu. Šai domai ir jābūt visu laiku.

Tālāk ir stāsts par valsts konkurētspēju un to, kā veidojas budžets. Pašlaik līdz 70% no iekšzemes kopprodukta (IKP) veido eksports, bet visus pēdējos gadus ekonomiku silda iekšējais patēriņš, jo eksporta tirgi ir sašūpojušies un tikai pēdējā ceturksnī mēs varam runāt par kaut kādas izaugsmes atgriešanos eksporta tirgos. Arī kopējais eksporta apjoms joprojām nav atgriezies 2022. gada līmenī. Kopā ir jādomā, kā, pirmkārt, atbalstīt tos uzņēmumus, kuri jau eksportē un kā viņiem atrast jaunus tirgus vai paplašināties esošajos, otrkārt, jādomā, kā palielināt kopējo eksportētāju skaitu. Tur ir vajadzīga gan izglītošana, gan finansējuma pieejamība, gan reizēm pat ļoti praktiska palīdzība. Piemēram, lielie eksportētāji bieži saskaras ar problēmu, ka nav darbaspēka. Ir jākāpina jauda, bet darbaspēka nav vai tas nav ar atbilstošu kvalifikāciju. Tu jau vari automatizēt un robotizēt daudzus procesus, ko lielie uzņēmumi arī maksimāli dara, bet tāpat ir darbi, kur ir nepieciešams cilvēks, turklāt arvien augstāk kvalificēts cilvēks.

Turklāt es gribu uzsvērt, ka arī pašiem uzņēmumiem uz eksporta tirgus meklēšanā ieguldītajiem resursiem ir jāskatās kā uz investīciju, nevis kā uz izdevumiem. Jā, varbūt no pirmajiem 100 ieguldītajiem eiro nebūs nekādas atdeves, bet nākamie 100 eiro jau atnāks atpakaļ dubultā, un vēl nākamie 100 – trīskārši. Protams, ne visas investīcijas var atnākt atpakaļ, bet tas var pavērt jaunas iespējas.

Jūs jau minējāt, ka šī gada lielais izaicinājums ir Saeimas vēlēšanas. Jūsu kolēģi no Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK), vērtējot līdzšinējo sadarbību ar valsts pārvaldi, ir teikuši, ka plānošanas dokumentos ir izvirzīti ļoti pareizi un labi mērķi, bet problēmas ir ar reāliem plāniem un rīcību, kā šos mērķus sasniegt. Kā jūs vērtētu līdzšinējās Saeimas un tās veidoto valdību darbu no uzņēmēju viedokļa?

Šie četri gadi ir bijuši ļoti dinamiski gan notikumu ziņā, gan nepieciešamībā pārorientēt savā ziņā domāšanu. Pēc kara sākuma Ukrainā gan uzņēmēju vidē, gan politiķiem, gan ierēdņiem domāšana pārslēdzās uz to, kā sagatavoties, cik augsts ir risks, kā to mazināt. Līdz ar to kaut kādas lietas, kuras tradicionāli notiek Saeimas četru gadu darbības posmā, pagāja maliņā. Vēl traģiskāk, ka ļoti līdzīgi notika arī iepriekšējā četru gadu posmā, jo tad bija pandēmija. Līdz ar to mēs jau faktiski astoņus gadus virkni lietu visu laiku paliekam maliņā un atkal paliekam maliņā.

Labi savukārt ir tas, ka mainījās fokuss uz investīciju piesaisti. Parādījās domas skaidrība, ja  mēs būsim ekonomiski spēcīgi, ja būs ārējais finansējums, tad tas palielina mūsu drošību un mūsu ārējo partneru gatavību mūs aizsargāt, jo šeit ir viņu nauda.

Savukārt, ja runājam par drošību un aizsardzību, tad man tomēr jāsaka, ka civilā aizsardzība nav notikusi tādā apmērā kā būtu varējusi. Es ar pilnu pārliecību nevaru teikt, ka Latvijas uzņēmumi ir gatavi nosacītai stundai X. Es neesmu pārliecināta, ka Latvijas iedzīvotāji ir gatavi stundai X. Mēs kaut kā esam ļoti fokusējušies un aizsardzības spēju un izdevumu palielināšanu, mēs esam daudz atbalstījuši Ukrainu, bet pašu mājā mēs kaut kā to gatavošanos stundai X esam piemirsuši. Nav tā ka nekas nenotiek, bet mums būtu jābūt gatavākiem. Tādēļ mēs tam vairāk plānojam pievērsties arī no savas puses. Var jau gaidīt, ka kāds cits uzņemsies līderību, bet, ja tas ilgstoši nenotiek, tad laikam katram pašam ir jādara vairāk.

Tāpat jāatceras, ka tā kā lieli līdzekļi tiek investēti aizsardzības spēju celšanai, ir jomas, kurās šīs investīcijas samazinās, un tie ir smagi lēmumi, kas ietekmē arī visu kopējo ekonomikas attīstību. Visa notikumu attīstība liek domāt, ka nākamais periods nebūs vienkāršāks.

Ir lietas, kuras pēc LTRK domām būtu svarīgi vēl izdarīt līdz Saeimas vēlēšanām?

Būtu labi jau tagad sākt strādāt pie nākamā gada budžeta un paskatīties uz iespējām ietaupīt un stiprināt tieši iekšējās drošības kapacitāti.

Domājot par tālāko ekonomikas attīstību, svarīgs ir darbaspēka izmaksu jautājums. Mēs ilgstoši runājām par darbnespējas lapu regulējuma izmaiņām. Kopā ar LDDK aktīvi strādājam pie izmaiņām Darba likumā par virsstundu apmaksas kārtību.

Mums ir jārunā par migrācijas politiku, jo, būsim godīgi paši pret sevi, demogrāfijas situācija un tās  nākotnes zīmējums neko labu nevēsta. Darbaspēka piesaistes no trešajām valstīm un tādas gudras migrācijas politikas jautājums līdz šim ir bijis politiski jutīgs un, iespējams, nepietiekami diskutēts. Tas viss rada spriedzi sabiedrībā un ļoti daudz jautājumu. Ja tu domā par savu uzņēmumu ilgtermiņā, tad ir skaidrs, ka tos cilvēkus vajag.

Jau pieminējāt, ka LTRK līdztekus LDDK ir paudusi savu pozīciju par izmaiņām Darba likumā. Pret daudzām lietām ļoti kategorisku pozīciju savukārt ir ieņēmusi Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, pat draudot ar streikiem. Jūs saskatiet iespēju panākt zināmu kompromisu starp darba devēju un darba ņēmēju prasībām?

Sarunas ar arodbiedrībām vienmēr ir notikušas un notiek arī tagad.

Virsstundu darba apmaksas jautājums tiešām ir ieildzis, jo tas bija uz galda pat pirms pandēmijas. Šeit man ir jāatgriežas pie stāsta par investīcijām. Ir jāsaprot, ka investors, pirms pieņemt lēmumu par investīcijām, skatās un vērtē virkni faktoru. Tostarp ir darbaspēka izmaksu un pieejamības jautājums. Ar pieejamību mums ir, kā ir. Ja jautājumu pēc būtības nerisina, tad tas, kas notiek, ir labāko profesionāļu pārpirkšana un tas nozīmē, ka savā ziņā mākslīgi tiek celts vidējais algu līmenis, kam ne vienmēr seko produktivitāte, kam tālāk jau ir iespaids uz inflāciju. Bet kopumā tas  ir arī stāsts par to, kā vispār veidojas darba samaksa. Virsstundas nav biežāk izmantotais risinājums uzņēmumos, bet, tad, kad tas uzņēmumus skar, darbaspēka izmaksas dubultojas. Piemēram, gripas sezonas laikā pieaug nepieciešamība pēc citu kolēģu aizstāšanas. Uzņēmējiem ir jāfinansē arī veselības apdrošināšana, jo tūlītēja piekļuve valsts finansētiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir ļoti ierobežota. Tas veido vēl papildus izmaksas. Ja investors uz to visu paskatās, tad tā situācija īpaši labi neizskatās.

Tāpēc vien kompromiss ar arodbiedrībām būtu jāatrod un sarunu kārtējo reizi nedrīkstētu pārtraukt, kā tas notika pirms pieciem gadiem. Mums vajag investīcijas, mums vajag attīstības projektus, mums vajag, lai ekonomika aug, un es esmu pārliecināta, ka arodbiedrības to saprot.

Tomēr arī tagad saruna ir bijusi valdībā, tagad tā ir pārvirzīta uz Saeimu. Jūs redzat kādus iedīgļus kompromisam starp darba devējiem un darba ņēmējiem?

Darba devēju puse un darba ņēmēju puse katra ir izklāstījusi savus argumentus un abām pusēm argumenti ir pietiekami spēcīgi. Protams, ka politiķiem vienkāršāk ir pateikt, nu ja jūs nespējat vienoties, tad mēs neko nedarīsim, neko nemainīsim. Taču tā no politiķu puses ir tāda strausa politika, iebāžam galvu smiltīs un, ja jūs nevarat, tad mēs arī neko nevaram. Taču tā nav taisnība.

Argumenti ir izklāstīti un, iespējams, tieši politiķi var atrast kompromisu un būt labāks sarunu vedējs starp abām pusēm, nekā tām runājot tieši vienai ar otru. Tā ir politiķu atbildība, arī domājot par valsts attīstību ilgtermiņā un viņu redzējumu par šīs valsts nākotni, jo citās Eiropas valstīs šis jautājums ir atrisināts.

Pirms dažām Saeimas vēlēšanām bija prakse, ka uzņēmēju organizācijas slēdza memorandus ar politiskajām partijām par to, ko tās apņemtos darīt, ja nonāktu pie varas. Zinot, kā situācijas veidojās pēc tam, jūs tam redzat jēgu?

Par memorandu slēgšanu mēs neesam runājuši. Tas, ko mēs darīsim, kopā ar LDDK, un visdrīzāk domnīcu “LaSER” izvirzīsim četrus lielus stratēģiskos mērķus un tālāk tos detalizēsim līdz 10-15 apakšmērķiem. No februāra vidus vai marta plānojam tikties ar politiskajām partijām un aicināsim tos iekļaut viņu programmās un tad redzēsim, kā viņi rīkosies. Nākamajā fāzē mēs plānojam organizēt debates ar premjera amata kandidātiem un ar nozaru ministru amata kandidātiem. Šogad rīkosim debates arī reģionos ar vēlēšanu apgabalu sarakstu līderiem, lai dotu iespēju uzņēmējiem iepazīt kandidātus, dzirdēt, ko viņi domā. Savukārt pēc vēlēšanām būs valdības deklarācija un rīcības plāns, kur mēs jau savukārt runāsim, kas tajos ir iekļauts no  mūsu sākotnēji izvirzītajiem mērķiem.

Ja turpinām par memorandiem, tad LTRK bija viena no organizācijām, kas pērn maijā parakstīja memorandu par pārtikas cenu mazināšanu. Piemēram, vēl viens parakstītājs “Zemnieku saeima” jau ir paudusi vilšanos par memoranda ietekmi. Kā to vērtē LTRK?

Es uzskatu, ka tas, ka visas puses sanāca kopā un vispār spēja par kaut ko vienoties, jau ir milzīgs sasniegums. Tālāk jau ir jāatceras senais teiciens, ka velns slēpjas detaļās, kuras parādās īstenošanas gaitā un viss kļūst sarežģītāks. Ir ieviests “zemo cenu grozs” un tur ir redzams arī cenu samazinājums. Tālāk jau ir jautājums, cik daudz patērētāji izvēlas šajā grozā iekļautos produktus un attiecīgi cik daudz tas atspoguļojas patērētāju maciņos. Nākamais posms ir cenu monitorings, kas būtībā ir inovatīva pieeja. Mēs redzēsim, ko cilvēki izvēlas, cik viņi par to maksā un kāda tiešām ir cenu inflācija pārtikas produktiem, jo līdz šim mēs tomēr skatījāmies uz tādu vidējo temperatūru slimnīcā. Tas, ka būs pieejami daudz precīzāki dati arī palīdzēs novērtēt gan kopējo situāciju ar pārtikas cenām, gan šī memoranda ietekmi.

Mums savulaik bija izveidota sociālā kampaņa “Latvijas labums”  un mēs no savas puses esam gatavi to atsākt, lai patērētājs veikalā varētu redzēt, kurš produkts ir ražots Latvijā un izdarītu savas izvēles, vadoties pēc šī kritērija, kas ir svarīgi, piemēram, “Zemnieku saeimai” un Latvijas ražotājiem.

Cenas jau arī neveidojas vakuumā un tās ietekmē jau pieminētās darbaspēka izmaksas, enerģijas cenas, loģistikas izmaksas, nodokļi. Tas  viss kopā veido gala cenu. Tādēļ ir jāturpina sarunāties un kopā strādāt.

Kādas pārmaiņas jūs kā jaunā LTRK valdes priekšsēdētāja varētu nest organizācijā?

Jānis Endziņš manās rokās ir atstājis spēcīgu organizāciju, līdz ar to man nav  pa galvu, pa kaklu jāskrien kaut kas mainīt. Te gan svarīgi ir nošķirt, ka valdes priekšsēdētājs vada organizācijas administratīvo darbu, bet, ja mēs runājam par politisko pozīciju, kas visiem ir vairāk redzama un zināma, tad mums ir biedi un to kopējā viedokļa veidošanas sistēma. Tādēļ, ja es kaut ko saku, tad lielākajā daļā gadījumu tas ir kaut kas, par ko mēs esam vienojušies ar LTRK biedriem.

Ja runājam tieši par administratīvo darbu, tad LTRK sniedz arī virkni pakalpojumu biedriem konkurētspējas celšanā, eksportspējas celšanā, ko no LTRK padomes kā pārraugošās institūcijas puses ir lūgts attīstīt. Tas arī būs tas, kam es fokusēšu savu laiku un enerģiju blakus daudz redzamākajam politiskajam darbam.

Cik biedru pašlaik ir LTRK? Kā to skaits ir mainījies pēdējo gadu laikā? Kādas nozares LTRK biedri galvenokārt pārstāv?

Mums ir vairāk nekā 2700 biedru, no kuriem aptuveni 100 ir dažādas nozaru profesionālās asociācijas, uzņēmēju klubi un reģionālās biedrības, tādēļ, ja mēs paskatāmies arī uz viņu biedriem, tad kopējais uzņēmumu skaits ir ap 8000. Līdz ar to tas ir ievērojams skaits Latvijas komersantu visos reģionos un ar ļoti dažādu darbības izmēru. Nav arī pārsteigums, ka lielākā daļa no tiem ir mazie un vidējie uzņēmumi, jo tas atspoguļo kopējo Latvijas uzņēmējdarbības vides struktūru. Pēdējos piecus sešus gadus biedru skaits ir arī stabils. Ja runājam par nozarēm, tad diezgan līdzvērtīgi ir pārstāvēta rūpniecība un pakalpojumu sektors.

Kad sākās karš Ukrainā, LTRK vadība apliecināja, ka izvērtēs savus biedrus un izslēgs tos, kas sadarbojas ar agresorvalstīm Krieviju un Ukrainu. Vai tas ir noticis? Vai jums joprojām ir biedri, kas strādā ar Krieviju?

Tas viss ir saistīts ar Ekonomikas ministrijas savulaik publiskoto sarakstu, kurā mēs arī uzzinājām, ka mums ir biedri, kuriem ir eksporta attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju. Mēs ar šiem biedriem tikāmies un pārrunājām, kāds ir viņu viedoklis, vai viņi turpinās sadarbību ar Krieviju, pārtrauks to, vai pārtrauks pakāpeniski, jo dažādās nozarēs iespējas ir atšķirīgas. Bija virkne biedru, kas mūs informēja, ka pārtrauc sadarbību ar Krieviju, un mūsu attiecībās ar viņiem nekas nemainījās. Bija  uzņēmumi, kas teica, ka neplāno neko pārtraukt. Daļa no šiem uzņēmumiem paši izstājās, bija pāris, kurus mēs izslēdzām. Trešā grupa sacīja, ka viņiem vajag kādu laika periodu, lai varētu  pārtraukt sadarbību ar Krieviju. Mums ir plānots ar virkni no viņiem satikties un saprast, kas ir noticis.

Un kas notiks, ja viņi sadarbību ar Krieviju nebūs beiguši? Četri gadi tomēr ir gana ilgs laiks, lai atrastu citus noieta tirgus.

Te ir jāskatās gan uz nozarēm, gan to, ko viņi ir vai nav darījuši. Tādēļ jau šī saruna ir nepieciešama.